Operetes “Balle Savojā” un tās komponista Paula Abrahama dzīvesstāsts ir viens no intriģējošākajiem stāstiem operetes vēsturē. Abrahams īsā laikā kļūst par vienu no Veimāras republikas populārākajiem un veiksmīgākajiem komponistiem.
Abrahama mūzika patīkami atšķiras no tā laika klasiskajām operetēm gan ar komplicētu ritmisko struktūru, gan ar neierastu instrumentāciju, gan ar nenoliedzamu Eiropas džeza un populārās deju mūzikas ietekmi. Šīs operetes galvenais trumpis ir ne tikai neparasts, mūsdienīgs un daudzveidīgi krāsains muzikālais materiāls, – tajā savu vietu atraduši gan klasiski, operetei gandrīz vai obligāti romantiski valši, gan Berlīnes džezs, gan kaislīgs tango, ieskanas ungāru čigānu melodijas un divdesmito gadu deju mūzika, gan asprātīgs, profesionāli uzrakstīts librets.
Kad 1932. gada 23. decembrī Großes Schauspielhaus, Berlīnē, pirmizrādi piedzīvoja Paula Abrahama un Alfrēda Grīnvalda operete “Balle Savojā”, kritiķi vēl nezināja, ka jau pavisam drīz šis vakars tiks nodēvēts par Veimāras republikas pēdējo lielo kultūras notikumu. 3500 skatītāju zālē atrodas vai visas tā laika Vācijas slavenības, politiķi un kultūras darbinieki.
“Balle Savojā” ir radīta Veimāras republikas pēdējās dienās, kad šķiet, ka cilvēce būs mūžam laimīga. Abrahama mūzika ieguvusi milzīgu popularitāti. Šobrīd pasaulē viņa operete “Balle Savojā” iet uzvaras gājienu un to atklāj no jauna tieši jaunā paaudze, uzskatot par modernu un mūsdienīgu. Tā tuvojas Brodveja stilam. Viņa komponētie darbi ir absolūti obligātas repertuāra vienības neskaitāmos Eiropas operteātros.
Sižets: Jauns pāris – Aristīds un Madlēna nesen atgriezušies no gadu ilga medusmēneša. Aristīds negaidot saņem telegrammu no savas senas mīļākās, daiļās džeza dziedātājas Tangolitas, kurai reiz apsolījis, ka atsauksies, kad vien viņa aicinās. Ko darīt? Madlēna saprot, ka tiek krāpta un nolemj doties uz balli incognito un piekrāpt vīru ar pirmo pretimnācēju. Sešreiz precētais Turcijas vēstniecības atašejs Mustafa Bejs uzsāk flirtu ar Madlenas māsīcu Deiziju, cerībā, ka sastapis savu septīto sievu. Izejot caur dažādiem sarežģījumu līkločiem, varoņi iegūst to, ko kāro.
Izrādē atspoguļots dekadences laiks Veimāras Vācijā, kad sieviete kļūst par “cilvēku”, cilvēku ar savām tiesībām un domām, nevis tikai sava vīra sievu. Doma, ka katrā cilvēkā, personībā ir gan vīrišķais, gan sievišķais, raksturīga divdesmito gadu Vācijas kabarē kultūrai un ir viena no pamatidejām arī šai burvīgi amorālajai operetei. Brīvs cilvēks un brīva griba, līdztiesība, neatkarīgi no dzimuma.
